Dokumentālo filmu režisores Ievas Ozoliņas autorraidījums “Disociatīvā fūga” ir raidījums par kino radīšanu un kino skatīšanos mūsu zemē. Raidījumā Ieva Ozoliņa uz sarunu aicinās dokumentālo un spēlfilmu režisorus, lai sarunātos par filmu ideju rašanos, vizuālo un naratīvo izteiksmi, darbu ar komandu, aktieriem un dokumetālo filmu varoņiem, adaptēšanos mainīgām situācijām, radošā spiediena pārvaldīšanu un citām ar procesu saistītām tēmām.
Raidījums tiek veidots ar mērķi paplašināt un bagātināt klausītāju filmu skatīšanās pieredzi, pievēršot uzmanību filmu ētiskās, estētiskās, konceptuālās un tehniskās kvalitātes aspektiem kā arī izceļot un pārrunājot mazāk zināmus režisoru daiļrades posmus.
“Disociatīvā fūga” tiek raidīts radio “NABA” ēterā, piedāvājot klausītājiem dziļāku ieskatu kino pasaulē.
Grafika: Krišjānis Beļavskis
Realitāte no kuras atdalīts viss liekais. Juris Poškus
Raidījuma vadītāja Ieva Ozoliņa uz sarunu par kino aicinās kinorežisoru un scenāristu Juri Poškus.
Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, studējot angļu valodu un literatūru Latvijas Universitātē, Juris Poškus bija viens no raidījuma “Zvaigznīšu brīdis” veidotājiem Latvijas Radio. Paralēli darbojies Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudijā, tā dēvētajā “ Kaķu mājā”, kur kopā ar Andreju Ēķi veidojis eksperimentālās īsfilmas “Misija Kabulā” un “Mokas janvārī”. Pēc tam pārcēlies uz Kaliforniju, kur no 1992. līdz 1995. gadam mācījies Kalifornijas Mākslas institūta Kino nodaļā. Kursa darbs “Svētdienas rīts” saņēma sudraba plaketi Čikāgas festivālā. Ar šīs atzinības un Fulbraita komisijas granta palīdzību studijas Disnejam piederošajā, vienā no dārgākajām ASV kinoskolām, izdevās arī pabeigt. Savu maģistra darbu, dokumentālo filmu "110/ 220" (1999) uzņēmis ASV un Maskavā. Filma ieguva žūrijas balvu kā labākā eksperimentālā filma Annas Arboras filmu festivālā ASV.
Pirms pievēršanās spēlfilmām ("Monotonija" (2007), "Kolka Cool" (2011) un “Saule spīd 24 stundas” (2023), Juris Poškus uzņēmis dokumentālās filmas “Nāves eņģeļi” (kinofestivāla “Arsenāls” Grand Prix) un ”Bet stunda nāk”, ("Lielais Kristaps" par labāko dokumentālo filmu), savukārt spēlfilma "Monotonija" (2007) ieguvusi balvu par labāko debijas filmu Maskavas Starptautiskajā filmu festivālā, kā arī FIPRESCI balvu Kotbusas kinofestivālā.
Kaķis, kurš staigā pa realitātēm. Liene Linde
Liene Linde (1986) ir kino režisore, kuru raksturo precīzas vides un situāciju novērošanas spējas, talants radīt īstus un dabiskus dialogus viņas veidoto filmu varoņu starpā un labs humors.
Liene absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" gan par bakalaura darbu - īsfilmu "Četri mielasti" gan par maģistra darbu - pseidodokumentālā manierē veidotu īsfilmu "Septiņas neveikla seksa reizes", kas ieguvusi arī godalgu un žūrijas atzinību īsfilmu festivālā “Super8000” Orhūsā Dānijā. Kopā ar Armandu Začu uzņēmusi dokumentālo filmu “Klātbūtne” , kas saņēma “Lielo Kristapu” par labāko dokumentālās filmas režiju. Kopā ar Elmāru Seņkovu veidojusi digitālo izrādi “Medības”. 2024. gadā pirmizrādi piedzīvoja Lienes pirmā pilnmetrāžas filma, komēdija “Melnais samts”.
Lienes kinodarbus - “ Zeme ir visvientuļākā planēta” ( 13', 2015), “ Četri mielasti” (35', 2013) “ Septiņas neveiklas seksa reizes” (26', 2016) un “Klātbūtne” (59', 2020) var noskatīties Tet TV interaktīvajā televīzijā.
Realitātes atainojums sākas ar patiesību, bet beidzas ar meliem/Žans Kokto/. Reinis Ūbelis
Reinis Ūbelis raidījumā stāsta par debijas spēlfilmas “Dragūni” tapšanu, par savām attiecībām ar dokumentālo kino un par to, kā ilgstoši negaidīt labvēlīgus apstākļus, bet vienkārši ņemt un filmēt.
Reinis Ūbelis pievērsis skatītāju un arī dažādu žūriju uzmanību ar vairākām filmām. Reiņa Ūbeļa īsfilma “Mans kaimiņš nosita manu kaķi” (2002), autora bērnības sapņu un murgu pieraksts, kuru provocēja dzimtās pilsētas Bauskas apciemojums, saņēma kā labākā studentu filma “Lielā Kristapa” lukturi. Režisora jaunākais darbs - psiholoģiskā šausmu filma "Dragūni" (2024) tika nominēta "Lielajā Kristapā" kategorijā “Labākā debijas filma”. Filmu veidojusi studija "Griffonmark" sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju un ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Reinis Ūbelis ir arī režisors animācijas īsfilmai “Cerība dzīvot” (2017), spēles īsfilmai “Bezķermenis” (2021) un dokumentālajai īsfilmai “Valērijs ir mūžīgs” (2022).
Kinorežisors ir profesija, kurā līdz mūža galam ir iespējas kļūt par miljonāru. Jānis Ābele
Jānis Ābele veidojis tādas pilnmetrāžas spēlfilmas kā "7 miljardi gadu pirms pasaules gala"(2018), "Jelgava '94"(2019) un dokumentālo īsfilmu "81 metrs" (2022). Strādājis pie filmām arī kā skaņu operators uz laukuma un montāžas režisors, bet ne tikai. Nesen uz ekrāniem iznākušajā Lienes Lindes filmā "Melnais samts" režisors kādā epizodē redzams arī kā aktieris režisora lomā.
Viena no intriģējošākajām pašlaik topošajām dokumentālajām lentēm, iespējams, ir Jāņa Ābeles filma “Testaments” par dzejnieku Anatolu Imermani ( 1914-1998), leģendāru latviešu bohēmistu un detektīvžanra meistaru, kuram pastāv arī emocionāla saistība ar sarkano lukturu reģioniem.
Jānis Ābele:
”Publiski varu atzīst, ka ilgstoši saistībā ar dokumentālo kino es biju stereotipa vergs, es uzskatīju, ka tas ir garlaicīgi un neglīti. Es uzskatīju arī, ka dokumentālais kino ir antropoloģijas, žurnālistikas vai jebkuras sociālās vai humanitārās zinātnes pagarinājums kino formā. Vēlāk, skatoties Anjēzi Vardu vai Abbas Kiarostami, vai vēl un vēl, es sapratu, cik tas ir fascinējoši, ka ir vienkārši Filma. Dokumentālais kino sāka mani fascinēt, tā ir iespēja sapludināt kopā visus audiovizuālos materiālus.”
Filmēšanas grupa kā banda un kā simfoniskais orķestris. Andrejs Ēķis
Andrejs Ēķis kā režisors veidojis spēlfilmas “Klases salidojums 2” 2020), “Klases salidojums" (2019), “Blēži” (2018), "Svingeri" (2016). Kā producents un scenārists vairākkārt strādājis pie filmām (“Rīgas sargi” (2007), “Baiga vasara (2000)), kurās darbība risinās Latvijas vēsturē izšķirošos brīžos. Nesen pie skatītājiem nonācis režisora jaunākais darbs - daudzsēriju vēsturiskā drāma “Dumpis”. Tās sižets balstīts vēsturiskos notikumos – 1975. gadā.
Ēķis sarunā pastāsta, kāpēc viņš savu filmēšanas grupu sauc gan par bandu, gan par simfonisko orķestri, kā arī atklāj vairākas savas darba metodes.
“Katrs cilvēks visvairāk uz pasaules mīl sevi. Kādreiz es televīzijā mācīju žurnālistus kā visātrāk, visvairāk dabūt no "pacienta" ārā informāciju, patiesu informāciju. Uz vienas rokas tu sev uztetovē burtu “G”. Tas nozīmē glaimot. Tev ir jāpasaka cilvēkam kaut kas labs, kas tev viņā patīk, un uz otras rokas – “K”. Tas nozīmē “klausīties”. Tev jāvar ļoti ieinteresēti klausīties. Un tad viss notiks."
Tu vienkārši vēro dzīvi. Ross Makelvijs
Ross Makelvijs ( Ross Mcelwee, 1946) ir amerikāņu cinéma vérité stila dokumentārā kino režisors. Veidojis un turpina veidot autobiogrāfiskas filmas par saviem ģimenes loceļiem un savu personīgo dzīvi, kas mijas ar epizodiskiem ceļojumiem un skar politiskas un filozofiskas tēmas. Viņa pazīstamākā filma ir Šermana maršs / Sherman’s March (1986), kas uzskatāma par vienu no pasaulē nozīmīgākajiem kinodarbiem dokumentārajā kino.
Viss ir pie šī galda. Marta Elīna Martinsone
Marta Elīna Martinsone ir publiciste, scenāriste un kino un teātra režisore. Bijusi scenāriju līdzautore filmām "1906" un "Blakus". Par filmu "Blakus" ieguvusi Lielā Kristapa balvu "Labākais scenārists" (kopā ar Alisi Zariņu). 2021. gada vasarā bija pirmizrāde Martinsones debijas pilnmetrāžas filmai, pusaudžu komēdijai "Tizlenes", kas vēsta par trīs meiteņu piedzīvojumiem ap 2000. gadu kādā Rīgas skolā.
“Rakstījusi es esmu vienmēr. Es esmu rakstījusi kopš es iemācījos rakstīt. Es rakstīju stāstus un ļoti drausmīgus romānus un dzejoļus”, saka Marta. Marta ir uzrakstījusi scenāriju vēl vienam savam kino darbam – mūziklam “Līgava”. Par mūzikla tapšanu sarunājāmies raidījumā “Disociatīvā fūga”.
Es esmu tas kaķis. Gints Zilbalodis
Gints Zilbalodis ir kinorežisors un animators, kurš līdz šim bija pazīstams ar filmu “Projām" (2019), kas Anesī kinofestivālā saņēma Contrechamp balvu. Viņa jaunākā animācijas filma "Straume" (2024) tika iekļauta Kannu kinofestivāla Un Certain Regard sadaļā un kļuva par vienu no skatītāju iemīļotākajām nozīmīgā kinofestivāla filmām.
Gints strādā 3D animācijas tehnikā un savā kino valodā koncentrējas uz gariem kadriem, plašiem vides atspoguļojumiem un visaptverošām kameras kustībām.
Sarunā Gints stāsta par sava autora rokraksta meklējumiem, par filmas tapšanu un par savu ceļu no filmas veidošanas vienatnē līdz darbam komandā. Šo pieņemšanas procesu filmā spoguļo filmas galvenais tēls, neatkarīgais individuālists kaķis, kuram bail no ūdens.
Brāļi Ābeles. Harijs Grundmanis
Lauris, Raitis un Mārcis Ābeles kā kino mākslinieki ir ieinteresēti mūsdienu eksitenciālās problēmās, lietojot spēcīgus vizuālus izteiksmes līdzekļus.
Zināmākie brāļu Ābeļu kino darbi ir impresionistiskā arthouse īsfilma “Kastrāts kuilis”, par kuru tika saņemta Tamperes kino festivāla galvenā balva, pilnmetrāžas dokumentālā drāma “Baltu ciltis. pēdējie Eiropas pagāni” un pilnmetrāžas spēlfilma” Nemierīgie prāti”. Savukārt, dokumentālā īsfilma “ Pilnmēness serenāde” ieguva Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps.
Pašlaik pabeigšanas fāzē atrodas uz patiesiem notikumiem balstīta eksperimentālā animācijas filma “Dieva suns”. “Dieva suns” ir pieaugušo pasaka un prestižajā Kannu kinofestivālā iekļauta kā viens no septiņiem aizraujošākajiem šī gada žanra filmu projektiem. Filmas galvenais mākslinieks un viens no režisoriem ir Harijs Grundmanis.
Viss notiek upē. Kristaps Brīze
Sarunājamies ar režisoru Kristapu Brīzi par viņa debijas spēlfilmu "Banāns upē".
Saruna ar Alisi Zariņu
Saruna ar režisori, dzejnieci un kinokritiķi Alisi Zariņu.
Filmēt ir tikpat dabiski kā elpot. Laila Pakalniņa
Raidījumā runājam par kinorežisores un scenāristes Lailas Pakalniņas metodēm, maratonu skriešanu un latviešu poētisko dokumentālo kino.
Uzfilmēt klusēšanu. Laurinas Bareiša
Rīgas Starptautiskā filmu festivāla ietvaros sarunājāmies ar lietuviešu režisoru Laurinas Bareišu par viņa jaunāko filmu "Sausi slīkstot".
Dokumentārā kino smalkumi. Ivars Zviedris
Kinorežisors Ivars Zviedris savu filmu tapšanu sauc par psihoterapijas seansiem gan varoņiem, gan pašam sev. Viņš tuvojas varoņiem ar patiesu interesi, mīlestību un sportisku neatlaidību.
Režisora zināmāko filmu "Dokumentālists" (2012.) vairākas filmu skolas pielieto kā mācību materiālu, kas atklāj filmas režisora un personāža mijiedarbības grūtības, ētiskās robežas un arī ieguvumus.
Vispirms nāk sajūta. Juris Kursietis
Saruna ar režisoru Juri Kursieti. Jura pirmās divas filmas-"Modris" un "Oļegs" risina tā dēvētā Mazā cilvēka stāstu, kurā gan viņš pats, gan apstākļi viņam apkārt saveļ neatrisināmas ķibeles kā sniega bumbu un ierauj apburtā lokā. Pavisam atšķirīga kalibra problēmas tiek risinātas Jura jaunākajā filmu"Cildenie", kuras centrā ir gluži cita sabiedrības daļa.
Raidījumā runājām par Jura Kursieša kino sajūtu un to, kā pie viņa atnāk filmu stāsti.
Izmeklēšana ar mērķi noskaidrot. Kārlis Lesiņš
Ar Kārli Lesiņu raidījumā sarunājāmies par viņa dokumentārajiem detektīviem "Apgāztā mēness zīmē", "Vectēva tēvs" un arī par viņa jaunāko filmu " Nord Express", kas mēģina izskaidrot Rail Baltica trases ieviešanas kavēšanās iemeslus.
Lesiņš savas prasmes ir slīpējis Nacionālajā filmu skolā, Helsinku Aalto universitātes filmu fakultātē un būdams LTV ārštata žurnālists. Viņš ir viens no tiem režisoriem, kas ir pats savu filmu varonis un nebaidās mesties situācijās, kuru iznākums nav paredzams.
Filmas uzņemšana kā rituāls. Signe Birkova
Signes Birkovas kino filmas ir viscerāli pieredzamas pasakas, kuru dziļākais saturs saistīts ar mūsu intuīciju, ar dziļi subjektīvām izjūtām, ko mēs paši tikai daļēji spējam kontrolēt.
Uzfilmēt dzīvi, neiejaucoties. Ivars Seleckis
"Ja kāds uzfilmē dzīvi tādu, kādu viņš to redz, pārāk tajā neiejaucoties, tad viņš ir sācis nodarboties ar dokumentāro kino", saka Ivars Seleckis filmā " Zemnieki". Saudzīga iejaukšanās un dokumentārās ētikas ievērošana ir tēma par kuru var diskutēt bezgalīgi, jo skatījumi ir dažādi.
Ar Ivaru Selecki sarunājāmies par ētiku un citām dokumentāro filmu veidošanas niansēm, minot piemērus no režisora filmām " Sieviete, kuru gaida", "Pieaugšana. Turpinājums" un "Zemnieki".
Raidījuma ieraksts tapis Rīgas Kino muzejā, 2024. gada nogalē, klātienes sarunu ciklā " Disociatīvā fūga".
Kā un kāpēc Anna LOL. Ivars Tontegode
Studijā viesojas režisors Ivars Tontegode, kurš līdz šim bija pazīstams ar divām pilnmetrāžām- spēlfilmu “ Sēņotāji” un dokumentāro filmu “ Knutifikācija”, kā arī ar savu jaunāko filmu, spēlfilmu “Anna LOL”, kas piedzīvoja pirmizrādi pagājušā gada nogalē.
Kino kvalitātes, kuras noteikti ir svarīgi pieminēt, runājot par Tontegodes filmām ir gleznieciskā filmu vizualitāte, audiālā atmosfēra un detaļu un dialogu oriģinalitāte. Tomēr "Anna LOL" ir pretrunīgi vērtēta filma. Studijā sarunājāmies par to, kāpēc un kā tā tapa.
Nevairies no savas tumšās puses. Mārcis Lācis
Mārcis Lācis, zināms arī kā Bingi Bongi, ir teātra un kino režisors un aktieris. Līdz šim bija pazīstams ar 12 teātra izrādēm un debijas spēlfilmu "Revolūcija", kas atklāja teātra dzīves tumšās puses.
Raidījumā "Disociatīvā fūga" sarunājāmies par Mārča Lāča jaunāko filmu, vampīrkomēdiju "Mūžības skartie".
Par "Pērkonu" līdz šim es domāju kā par rupjmaizi. Elizabete Gricmane
Režisores Elizabetes Gricmanes jaunākā filma, dokumentārā pilnmetrāža "Mākslas darbi rodas mokās" ir stāsts par leģendāro mūziķi, komponistu un grupas "Pērkons" izveidotāju Juri Kulakovu.
"Podnieks par Podnieku". Viduleja un Cilinska
Raidījumā režisore Anna Viduleja un Jura Podnieka ilggadēja kolēģe un filmu montāžas režisore, producente Antra Cilinska atskatās uz filmas "Podnieks par Podnieku" veidošanas procesu. Filmas veidotājas sarunā atklāj garo metožu un paņēmienu meklējumu ceļu, lai filmā pamatīgi un pa īstam izstāstītu Jura Podnieka personību.
Vai viegli būt pieaugušam? Armands Začs
Raidījumā sarunājāmies ar Armandu Začu par viņa jaunāko filmu, pilnmetrāžas debiju, spēlfilmu "Mūžīgi jauni". Līdz šim Armandam ir tapušas divas dokumentārās filmas - "Klātbūtne" kopā ar režisori Lieni Lindi un "Turpinājums" sadarbībā ar režisoru Ivaru Selecki, bet 2023. gadā tapusī spēles īsfilma "Resistance is Futile" bija Armanda Zača veltījums draugam Matīsam Runtulim, kurš pāragri devās mūžibā.
Filma " Mūžīgi jauni" turpina risināt režisoram svarīgās tēmas par jēgu dzīvot, nāvi un mentālo veselību.
Kā uzfilmēt brīnišķīgo nezināmo. Andris Gauja
Raidījumā Disociatīvā fūga ar režisoru Andri Gauju runājam par viņa īsfilmu "Vērošanas māksla" un topošajiem kino darbiem "Brīnišķīgā nāve" un "Brīnišķīgais tukšums", kuros viņš filmē to, ko šķietami nav iespējams uzfilmēt — prāta robežstāvokļus, pētījumu rezultātus kvantu fizikā un gļotsēņu tīklojumu kā Visuma atspulgu.
Pievērsāmies arī Andra Gaujas dokumentārajām filmām Ģimenes lietas un Viktors.
Raidījumā skan Gaujas komponētās filmu mūzikas ieraksti, kas tapuši sadarbībā ar mūziķiem Skripu, Orubu un Gati Ziemu.
Pretī gaismai – ar ziņkārību dzīvot. Agnese Laizāne
Sarunājāmies par viņas godalgoto debijas pilnmetrāžu, dokumentāro filmu "Mani 80 pavasari". Lai arī sākotnēji jautājums bija par to, kā ir būt dzīves beigās, filma izauga par daudz ko vairāk – par to, cik dzīva un īsta dzīve var būt arī pēdējā posmā, kamēr vien mēs turamies pie jēgas.
Es dzirdu- Visums šalc. Aleksandrs Hāns
Sarunājāmies ar režisoru Aleksandru Hānu un aktieri Arturu Mekšu par režisora jaunāko kino darbu, filmu "Tauriņš Seniors".
Vieglā un ironiskā atmosfērā izveidojās dziļa saruna par tēva un dēla attiecību portretējumu, kas veidots ar hibrīdkino paņēmieniem- sapludina īstu dzīvi ar inscenējumu. Filmā redzamās ainas ir tik dokumentāri pārliecinošas un emocionāli patiesas, ka brīžiem zūd robeža starp izdomu un realitāti. Hāns atklāja, ka veidojis filmu kā apliecinājumu mīlestībai, atmiņām un sava tēva piemiņai: “Tēvs bija īpašs cilvēks. Viņš bija kā eņģelis.”
Desa un lapiņu metode. Paula un Jurģis
Montāžas režisori ir tie neredzamie cilvēki, kas no safilmētā materiāla izveido stāstu, noskaņu un bieži vien – emocionālo kodolu.
Par to, kā izskatās filma no montāžas galda puses, sarunājāmies ar montāžas režisoriem Paulu Ločmeli un Jurģi Ločmeli.
Svešā roka un citas tēmas. Elza Gauja
Raidījumā viesojas režisore un aktrise Elza Gauja. Saruna par radošo procesu, neatkarīgā kino ainu Latvijā un sievietes skatījumu uz režiju šodien.
Parunāsim par pingvīnu. Andris Grants
Montāžas režisors Andris Grants raidījumā atklāj kā uztveres dažādība ietekmē sarunāšanos ar režisoru. Katrs lēmums – ko atstāt, ko izgriezt – atspoguļo ne tikai stāsta loģiku, bet arī personīgo redzējumu un nosaka, kādu filmu skatītājs galu galā redz.
Pēc raidījuma Grants man pastāsta par psiholoģes Celestes Kidas pētījumu, kurā atklāts, ka tikai aptuveni 12% cilvēku, dzirdot vārdu "pingvīns", iedomājas vienu un to pašu jēdzienu vai tēlu.Ja tik subjektīva var būt mūsu izpratne pat par šķietami vienkāršiem jēdzieniem, kā ir ar tik abstraktu jēdzienu kā "ētika"?
Velnābolu sazvērestība. Jānis Ozoliņš- Ozols
Jānis Ozoliņš-Ozols ir pieredzējis latviešu režisors un producents. Viņa profesionālā karjera aptver vairāk nekā trīsdesmit gadus, kas aizvadīti Spānijā un Latvijā.
Starp nozīmīgākajiem darbiem minama filma “Mana indes dārzs” (2024), kas guvusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos, kā arī dokumentārās filmas “Sandra o Luis”, “Land of Fate” un “Trejādas saules”.
Ozoliņa-Ozola darbos lielākoties dominē sociālas, psiholoģiskas, dabas un kultūrvēstures tēmas. Savās filmās viņš arvien tieši vai netieši atgriežas dziļi Latgalē, kur pavadītas bērnības vasaras.