Mana māte valsts, My Mother the State, 2022
Una ir pirmais cilvēks Latvijā, kas izmanto izmaiņas likumā, lai atrastu savu adopcijas procesā pazaudēto māsu. Laužoties cauri birokrātijas džungļiem, Una pēkšņi atklāj, ka viņai ir nevis viena, bet četras māsas, visas adoptētas un izkaisītas plašajā pasaulē. Māsu atrašana kļūst par Unas misiju, kas aizved viņu ceļojumā no Amerikas līdz Krievijai. Viņa iztulko savu aicinājumu 32 valodās un izsūta to pa visu pasauli. Gandrīz neiespējamo uzdevumu palīdz risināt mediji, draugi un Unas drosme un neatlaidība.
"Režisores Ievas Ozoliņas dokumentālā filma "Mana māte – valsts" piedzīvojusi pirmizrādi festivālā "Artdocfest/Riga", skatītāju vērtējumam nododot daudzus gadus ilgušo, sarežģīto darbu par cilvēka attiecībām ar valsti, kas regulē adopcijas kārtību. Stāsta galvenā varone ir Una, kura bērnībā nošķirta no bioloģiskajiem vecākiem, nodota adopcijai un nu vēlas atrast savas četras māsas, kuras ne reizi nav satikušās. Būtiski ir pieminēt, ka šī filma nevarētu tapt, ja Latvijas likumdošanā nebūtu ieviestas izmaiņas. Una ir pirmais cilvēks, kura šo situāciju izmantoja, lai bez tiesas procesa atgūtu dzimto identitāti un ar savu atgūto vārdu caur arhīva materiāliem faktiski "izplēstu" informācijas druskas, kas viņu aizveda pie četrām māsām." – Antra Raugule, LSM.lv autore
"„Jebkura antropologa sapnis” – tā antropoloģe Anna Žabicka raksturo Ievas Ozoliņas jaunāko dokumentālo filmu “Mana māte – valsts”, analizējot, kā valsts caur savām institūcijām ietekmē radniecības formas un ciktāl tās konservatīvie priekšstati par ģimeni liek šķēršļus filmas varoņu dzīvēm." – Anna Žabicka, sociālantropoloģe
"Unas sarežģītais ceļojums rosina pārdomas par likuma un indivīda pretnostatījumu, tomēr režisores mērķis nav kritizēt adopciju, kas visos laikos bijusi smaga tēma, bet gan uzdot jautājumu par to, ko nozīmē vientulība un dzimtās identitātes dzēšana. " – Sejas.lv