Dotais lielums mana māte, Solving my Mother, 2017
Filmas centrā ir jauns, kolorīts varonis - talantīgs matemātiķis Raitis, kurš jau filmas sākumā atzīst - sarežģītās attiecības ar māti (arī bailes) varētu būt iemesls viņa īslaicīgajiem runas traucējumiem un nespējai komunicēt ar citiem.
"Kopējais stāsts gan neaprobežojas ar neveselīgām mātes un dēla attiecībām, bet gan iegūst daudz dziļāku un plašāku cilvēku savstarpējās komunikācijas problēmu atspoguļojumu, kas nereti rezumējas ar nevēlēšanos otrā iedziļināties." – Ieva Augstkalna, Topošā kino kritiķe
"Ievas Ozoliņas filma „Dotais lielums: mana māte” ir visai savāds kinodarbs. No vienas puses, šī 104 minūtes ilgā lente ir dokumentāls stāsts par konkrētiem cilvēkiem, no otras – pats vēstījuma paņēmiens ļauj to uztvert pēc spēles kino kategorijas likumiem." – Dmitrijs Rancevs, kinokritiķis
"Filmas varoņu un kameras tuvums ir nudien ciešs – tik ciešs, ka to bieži ir ļoti neērti skatīties aiz nomācošas neveiklības un kauna sajūtas, aiz vajadzības filmu nopauzēt un ievilkt elpu vai pie sevis atkārtot: "Ei, ļaudis, piebremzējiet!" Neveiklības cēlonis nebūt nav personāžu paaugstinātā atklātības robeža – brīžos, kur atklātība ir saistīta ar patiesu lietu stāvokļa (subjektīvi patiesa, protams) apzināšanos, tā nolasās kā cilvēciska un aizkustinoša." – Ieva Viese-Vigula, kinokritiķe
"Protams, otrā filma ir pārbaudījums, tāpat kā otrā grāmata vai otrā izstāde, – nenolaist paša uzcelto latiņu un ideālā gadījumā vēl arī attīstīties kādā jēgpilnā virzienā nav viegli. Ieva Ozoliņa savā otrajā filmā demonstrē, ka viņas temperaments nav gājis mazumā, turklāt tam vairs galīgi nav pa ceļam ar Latvijas kinodokumentālistikā tradicionālo poētisko un tāpēc šķietami bezkaislīgo vērojumu." – Kristīne Matīsa, kinokritiķe